| Chapter 1 |
1 | Vecākais vismīļajam Gajam, ko es mīlu patiesībā. |
2 | Vismīļais, es lūdzu Dievu, lai tev visās lietās labi klātos un tu būtu vesels tā, kā tavai dvēselei jau labi klājas. |
3 | Es ļoti priecājos, kad atnāca brāļi un apliecināja tavu patiesību, ka tu jau staigā patiesībā. |
4 | Man nav lielāka prieka, ja dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā. |
5 | Vismīļais, visu, ko tu dari brāļiem, tu dari uzticīgi, tāpat arī svešiniekiem; |
6 | Tie devuši liecību par tavu mīlestību draudzes priekšā. Viņus tu, labi darīdams, novadīsi, kā tas cienīgi Dieva priekšā. |
7 | Jo Viņa vārda dēļ tie izgājuši, neņemdami neko no pagāniem. |
8 | Tātad mums pienākas tādus uzņemt, lai mēs kļūtu patiesības līdzstrādnieki. |
9 | Es varbūt būtu draudzei rakstījis, bet Diotrefs, kas mīl būt pirmais starp viņiem, mūs neuzņem. |
10 | Tāpēc, ja es nākšu, atgādināšu viņa darbus, kādus viņš dara, ļaunprātīgi mūs aprunādams; un ar to viņam vēl nepietiek: viņš pats neuzņem brāļus un aizliedz to darīt tiem, kas tos grib uzņemt, un izstumj tos no draudzes. |
11 | Vismīļais, neseko ļaunajam, bet labajam! Kas dara labu, tas no Dieva; kas dara ļaunu, Dieva neredz. |
12 | Dēmētrijam par labu liecinājuši visi, arī pati patiesība, bet arī mēs domājam liecību, un tu zini, ka mūsu liecība ir patiesa. |
13 | Man būtu daudz kas tev rakstāms, bet es negribu tev rakstīt ar tinti un spalvu. |
14 | Bet es ceru drīzumā tevi redzēt; un tad mēs runāsim no mutes mutē. Miers ar tevi! Draugi tevi sveicina. Sveicini draugus katru atsevišķi! |